Sensenos laikos, kad Šlokenbekas muiža bija pilna dzīvības un kņadas,pie Slocenes upītes, stāvēja vecas dzirnavas, kurās dzīvoja skaistā meldermeitiņa Kate.
Viņas zeltainie mati plandījās vējā, kad viņa strādāja pie dzirnavām, un viņas skaidrās zilās acis atspoguļoja upes rāmo ūdeni. Kate bija pazīstama visā apkaimē ne tikai ar savu skaistumu, bet arī ar savu laipnību un sirdsšķīstību.

Pie Šlokenbekas muižas dzīvoja barona dēls Matias, jauns un dižciltīgs vīrietis ar drosmīgu sirdi un taisnīgām acīm. Matias un Kate bija pazīstami kopš bērnības, kad viņi slepus tikās pie Slocenes un dalījās sapņos par kopīgu nākotni. Viņu mīlestība auga līdz ar viņiem, kļūstot stiprāka ar katru dienu.

Tomēr viņu laimei stāvēja ceļā viens šķērslis – barons, Matiasa tēvs. Muižkungs bija augstprātīgs un neapmierināts ar dēla izvēli. Viņš nekad nevarēja pieļaut, ka viņa dēls apprecas ar vienkāršu zemnieci. Barons nolēma iznīcināt šo mīlestību saknē. Viņš plānoja nošaut Kati, lai izbeigtu dēla un meitenes attiecības uz visiem laikiem.

Taču Matias uzzināja par tēva ļaunajiem nodomiem. Viņš saprata, ka tēvs nekad nedos savu svētību viņu precībām. Sirds lauzta un izmisuma pilns, Matias devās pie Kates, lai brīdinātu viņu un atrastu izeju no šīs situācijas.

Viņi abi zināja, ka nav citas izvēles, ja viņi vēlas palikt kopā. Ar smagu sirdi, bet nesatricināmu apņēmību viņi devās uz Slocenes upīti, savu slepeno vietu, kur viņi bija dalījušies ar sapņiem un mīlestību. Tur, viņu pēdējās kopīgās stundās, viņi apskāvās un solījās būt kopā mūžībā.

Ar vienu izšķirošu soli viņi ielec Slocenes upes nakts iekrāsotajos tumšajos ūdeņos, uz visiem laikiem atstājot šo pasauli. Viņu mīlestība nebija iznīcināma, un pat nāve to nespēja šķirt.

Laika gaitā, pie Šlokenbekas muižas sāka parādīties dīvaini notikumi. Vietējie stāstīja, ka redzējuši Kati un Matiasu staigājam ap upi mēnesnīcā, viņu rokas bija sadotas, kā apliecinājums, ka viņu mīlestība ir mūžīga.

Vēl šodien daži apgalvo, ka dzirdējuši viņu čukstus un smieklus naktī, un ka muižas šūpolēs šūpojas noslēpumains spoks – muižas saimnieka gars, kurš tagad pieskata muižu.

Kāds tas barons ir, neviens nezina, bet viņa klātbūtne ir jūtama, it kā viņš nožēlotu savus grēkus un mēģinātu izpirkt savu vainu. Muižas apmeklētāji saka, ka, ja esi pietiekami kluss un uzmanīgs, tir iespējams ieraudzīt šo dvēseli, kas klīst starp laiku un telpu, mīlestības un nožēlas sasaistīta.

Un tā, Kates un Matiasa mīlas stāsts dzīvo mūžīgi, kā leģenda, kas tiek stāstīta no paaudzes paaudzē, atgādinot mums par mīlestības spēku un upuriem un nemirstību!